1. Atpakaļ
  2. Auto raksti
  3. Vadītāju pasaule
  4. Ātruma devējs: sabojāšanās sekas
Vadītāju pasaule

Ātruma devējs: sabojāšanās sekas

Kāds autoīpašnieks saskārās ar dīvainiem traucējumiem uzreiz vairāku sistēmu darbībā: sākās rāvieni, palielinot ātrumu, pieauga degvielas patēriņš, palielinājās stūrēšanas spēks mazā ātrumā, piemēram, novietojot auto, iedegās Check Engine, stabilizācijas sistēmas indikators, un turklāt vēl nedarbojās spidometrs. Cilvēks satraucās un gatavojās lielām elektronikas remonta izmaksām, taču viss izrādījās daudz vienkāršāk: izgāja no ierindas ātruma devējs. Pēc tā nomaiņas minēto sistēmu darbība normalizējās.

Motointegrator
21/09/2022
Ātruma devējs: sabojāšanās sekas

Vai tiešām viens devējs var radīt tik daudz problēmu? Ja runājam par mūsdienu automašīnām, tad – jā, tā mēdz būt. Kādreiz ātruma devēja bojājums nozīmēja tikai to, ka vairs nedarbojas spidometrs. Tas neiespaidoja citu sistēmu darbību, un tāpēc daži autoīpašnieki diezgan ilgi brauca ar nedarbojošos spidometru. Tā notiek, ja automašīna ir aprīkota ar parastu mehānisko devēju, kādi tagad tiek izmantoti arvien retāk. Mehānisko devēju parasti uzstāda uz vienas no pārnesumkārbas vārpstām un ar trosi savieno ar spidometru. Šāds devējs nenodrošina augstu precizitāti, taču ir diezgan uzticams: biežāk sabojājas nevis pats devējs, bet gan tā piedziņas trose.

Devēju veidi

Mūsdienās galvenokārt tiek izmantoti elektroniskie ātruma devēji. Šādas ierīces pārraida nevis pašu rotāciju, bet gan signālu par tā frekvenci dzinēja vadības blokam, savukārt tas pēc noteikta algoritma aprēķina automobiļa ātruma rādījumus, kas tiek pārraidīti uz spidometru. Gadās, ka signāls no devēja vispirms iet uz spidometru, un tad jau no tā uz dzinēja vadības bloku, taču tas nemaina lietas būtību. Tāda devēja atteice iespaidos ne tikai spidometra darbību, bet arī dzinēja un citu sistēmu darbību.

Elektroniskos devējus var iedalīt divās grupās: kontakta un bezkontakta. Kontakta devēji daļēji līdzinās mehāniskajiem. Konstrukcijā arī ir mehāniskā piedziņa – piemēram, ar to pašu trosi no ātrumkārbas vārpstas, sadales kārbas vai reduktora – taču ar to līdzība beidzas, turpmāk darbojas Holla princips. Šajā gadījumā gredzenveida disks ar zobiem vai iegriezumiem var atrasties uz jebkuras vārpstas, kuras griešanās ātrums ir tieši proporcionāls automašīnas braukšanas ātrumam (piemēram, uz tās pašas pārnesumkārbas sekundārās vārpstas).

Bez devējiem ar Holla efektu pastāv arī magnetorezistīvie un optoelektroniskie devēji. Pirmajā gadījumā devējā ir elements, kas spēj mainīt savu pretestību magnētiskajā laukā. Optoelektroniskajā  devējā signāls veidojas, izmantojot gaismas diodi un fototranzistoru. Starp tiem uz vārpstas griežas disks ar iegriezumiem, fototranzistors nolasa gaismas diožu uzplaiksnījumus un ģenerē signālu ar datiem par vārpstas griešanās ātrumu. Konstruktīvi ātruma devēji daļēji atgādina kloķvārpstas pozīcijas devējus. Tie izmanto tos pašus efektus un būtībā risina līdzīgu uzdevumu: fiksēt griešanos un pārraidīt datus par tā ātrumu vadības blokam. Globāli starpība ir tikai tāda, ka kloķvārpstas devēji kontrolē dzinēju, bet ātruma devēji – transmisiju.

Mijiedarbība ar citām sistēmām

Izmantojot signālu no ātruma devēja, vadības bloks var koriģēt degvielas maisījuma sastāvu un aizdedzes apsteidzes leņķi. Šī korekcija tiek veikta, ne tikai ņemot vērā braukšanas ātrumu, bet arī ņemot vērā auto paātrinājumu un palēninājumu. Nobraucot vienu kilometru, ātruma devējs vadības blokam var pārraidīt aptuveni 6 000 impulsu (daži devēji – līdz 25 000 impulsu). Pastāvīga degvielas maisījuma korekcija ir nepieciešama, lai nodrošinātu normālu dinamiku un vienlaikus optimālu degvielas patēriņu.

Ja signāls no ātruma devēja pazūd, dzinēja vadības bloks izmanto vidējotas degvielas maisījuma sagatavošanas programmas, kā rezultātā var palielināties degvielas patēriņš. Nesaprotot auto braukšanas ritmu un vadoties pēc vidējotām programmām, elektronika sagatavo neoptimālu degvielas maisījumu katrai konkrētai situācijai, tādēļ arī parādās kritumi, palielinot ātrumu, un citi nestabilas dzinēja darbības simptomi.

Datus no ātruma devēja var izmantot arī stabilizācijas sistēmas. Nesaņemot signālu vai saņemot nekorektu signālu, autovadītāja palīgsistēmas nevar pienācīgi darboties, un tāpēc ierīču panelī iedegas kļūdas indikators. Mūsdienu automobiļos arvien biežāk tiek izmantota tā sauktā adaptīvā stūres iekārta: lielā braukšanas ātrumā stūrēšanas spēks pieaug, zemā ātrumā vai uz vietas – krītas. No kurienes elektronika ņem datus par braukšanas režīmu? Aizvien no tā paša ātruma devēja, un, ja tas nedarbojas, tad adaptīvā stūres iekārta arī nevar korekti mainīt stūrēšanas spēku atkarībā no situācijas.

Defekti un nomaiņa

Ja diagnostika parāda ātruma devēja kļūdu, tad vispirms iesaka pārbaudīt elektroinstalācijas vadus un kontaktus – vai tie nav oksidējušies: bieži gadās, ka problēma ir tajos. Lai maksimāli korekti pārbaudītu pašu devēju, ideālā gadījumā ir vajadzīgs oscilogrāfs. Bez oscilogrāfa vairāk vai mazāk precīzi var pārbaudīt tikai devējus, kuru darbība balstīta uz Holla efektu. Procedūra ir vienkārša: multimetrs tiek uzstādīts voltmetra režīmā, viens tausts tiek piespiests automobiļa “masai”, otrs – impulsa signāla spailei. Kad aizdedze ir ieslēgta, liek devējam griezties. Ja devējs darbojas, tad tam griežoties būs pamanāmi sprieguma lēcieni. Ja voltmetrs uz rotāciju nereaģē, tad devējs ir bojāts un jānomaina. Un, protams, svarīgi ir nekļūdīties, izvēloties jaunu devēju, jo, uzstādot neatbilstošu vai nekvalitatīvu devēju, visas iepriekš minētās sistēmas, tostarp – spidometrs, darbosies nepareizi.

Devēja, kura darbība balstās uz Holla efektu, konstruktīvā shēma. Devējs ir elektromagnētiska spole, kurā, mainoties magnētiskajam laukam, rodas elektriskā strāva. Kad gredzens ar iegriezumiem griežas, spolē ar noteiktu frekvenci veidojas impulsi. Tā ir droša, vienkārši uzturama un diagnosticējama sistēma: devēju var pārbaudīt ar multimetru. Vienīgā problēma: precizitāte var būt nepietiekama mūsdienu automobiļiem. 1 – magnēts, 2 – gredzenveida ekrāns ar zobiem un iegriezumiem, 3 – Holla elements, 4 – strāvas padeves vads, 5 – impulsa vads, 6 –“masas” vads, 7 – magnētiskais lauks.

Impulsa induktīvais devējs ir diskrēta sistēma, kas balstīta uz impulsu veidošanos induktivitātes spolē. Realizācija atgādina Holla devēja shēmu. Citādāka gredzenveida diska un elektromagnētiskās spoles konstrukcija ļauj palielināt informācijas nolasīšanas precizitāti. Tā ir uzticama konstrukcija ar samērā zemām ražošanas izmaksām. 1 – stiprināšanas kronšteins, 2 – magnētiskais serdenis, 3 – gredzenveida disks, 4 – vads, 5 – blīvējums, 6 – magnēts, 7 – korpuss, 8 – tinums.

Magnetorezistīvā devēja shēma. Magnēti ir izvietoti ap impulsa diska aploci. Devējs ir elements, kas maina pretestību, nonākot magnētiskajā laukā. Konstrukcija ir vienkārša, bet dārgāka ražošanā, salīdzinot ar optisko pāri. Galvenā priekšrocība – maza atkarība no ārējas iedarbības: proti – izvietojums dzinēja vai pārnesumkārbā nevar ietekmēt darbības kvalitāti. Trūkumi: samērā lielajam diskam ir nepieciešama vieta, laika gaitā magnētiskie elementi var izkrist, kas noved pie nepareizas devēja darbības. 1 – devēja korpuss, 2 – impulsu lasītāja elements, 3 – impulsu disks.

Optoelektroniskā devēja shēma: starp gaismas diodēm un fotoelementiem atrodas perforēts disks, kas mehāniski savienots ar mērījuma objektu. Visbiežāk tā ir pārnesumkārbas izejas vārpsta. Optiskais pāris veido impulsu secību, kas sinhronizēta ar riteņa apgriezieniem. Elektronikas darbības algoritms nolasa ātrumu un nobraukumu. Tādas shēmas priekšrocība – vienkārša ražošana, trūkums: prasīgums pret pārtraucošā diska tīrību, ko ir grūti sasniegt pārnesumkārbas apstākļos. 1 – gaismas diodes, 2 – fotoelementi, 3 – perforēts disks.

Motointegrator rekomendācijas

Skatīt visus rakstus

Vai Jums ir problēmas ar mašīnu? Piesakieties uz tuvāko servisu

Skatīt visus servisus